mentitus

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin[edit]

Etymology[edit]

Perfect passive participle of mentior

Participle[edit]

mentītus (feminine mentīta, neuter mentītum); first/second-declension participle

  1. lied, deceived
  2. pretended, feigned

Declension[edit]

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative mentītus mentīta mentītum mentītī mentītae mentīta
Genitive mentītī mentītae mentītī mentītōrum mentītārum mentītōrum
Dative mentītō mentītō mentītīs
Accusative mentītum mentītam mentītum mentītōs mentītās mentīta
Ablative mentītō mentītā mentītō mentītīs
Vocative mentīte mentīta mentītum mentītī mentītae mentīta

References[edit]

  • “mentitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “mentitus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • mentitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
Retrieved from "https://en.wiktionary.org/w/index.php?title=mentitus&oldid=53892230"