frustratus

Latin

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /fruːsˈtraː.tus/, [fruːs̠ˈt̪räːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /frusˈtra.tus/, [frusˈt̪räːt̪us]

Etymology 1

From frūstrō +‎ -tus.

Noun

frūstrātus m (genitive frūstrātūs); fourth declension

1. deceiving, deception

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	frūstrātus	frūstrātūs
Genitive	frūstrātūs	frūstrātuum
Dative	frūstrātuī	frūstrātibus
Accusative	frūstrātum	frūstrātūs
Ablative	frūstrātū	frūstrātibus
Vocative	frūstrātus	frūstrātūs

References

• “frustratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Participle

frūstrātus (feminine frūstrāta, neuter frūstrātum); first/second-declension participle

1. perfect passive participle of frūstror

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	frūstrātus	frūstrāta	frūstrātum		frūstrātī	frūstrātae	frūstrāta
Genitive	frūstrātī	frūstrātae	frūstrātī		frūstrātōrum	frūstrātārum	frūstrātōrum
Dative	frūstrātō		frūstrātō		frūstrātīs
Accusative	frūstrātum	frūstrātam	frūstrātum		frūstrātōs	frūstrātās	frūstrāta
Ablative	frūstrātō	frūstrātā	frūstrātō		frūstrātīs
Vocative	frūstrāte	frūstrāta	frūstrātum		frūstrātī	frūstrātae	frūstrāta